Where do I begin / LČ sprintā un garajā /

9 Jūn

Man vienmēr bija gribējies uzzināt, kāds būtu sprints Cēsīs – pa kurieni ietu distance, vai to varētu izplānot pietiekami interesantu un sarežģītu un, protams, kā tas ir – skriet pa pilsētu, kuru tik labi pazīsti, cik liela priekšrocība tā ir vai varbūt nemaz nav?

To visu es beidzot varēju pārbaudīt un izbaudīt pagājušajā sestdienā, kad Cēsīs notika Latvijas čempionāts sprintā. Diena bija silta un saulaina, sacensību centrs pils pagalmā – viss ideāli, vienīgi pirmā minūte šajā idillē kaut kā nedaudz neiederējās. Un sajūta, ka kaut kas nebūs labi. Un tā arī bija – neiedomājos (un neviens man startā neatgādināja), ka emit kartiņa ir jānotīra pirms distances. Viss gan beidzās patīkami, jo finišā rezultāts pēc nelielas aizkavēšanās tika gan izrēķināts, gan ieskaitīts, gan izrādījās ātrākais.

Distance bija tiešām interesanta, turklāt fiziski dizgan smaga, bet nekādi nevaru teikt, ka noskrēju labi. Pieļāvu vairākas variantu kļūdas, kas kopā maksāja vismaz minūti. Tipiska bija kļūda uz 1.kp, kas arī parāda, ka ne vienmēr skriet labi pazīstamā vietā ir priekšrocība – ātrumā apskatījos, ka punkts ir viesnīcas pagalmā, un zinot, ka no kreisās puses tur ir vārtiņi, daudz nedomājot ņēmu kreiso variantu. Bet vartiņi izrādījās ciet (kas, protams, ir redzams arī kartē) un rezultātā nācās apskriet vēl pamatīgu loku, lai tiktu pagalmā no citas puses. Otra līdzīga kļūda tika pieļauta uz 3.kp – aizskrēju pa kreiso pusi, domājot, ka tur  varēs tikt cauri, bet atkal nācās apskriet līkumu, lai tiktu pie kp. Lai gan pēc tam ar Lauru secinājām, ka patiesībā jau bija jānoņem visi, kuri skrēja labo variantu pa ietvi, jo tur galu galā ir zīmēts kā aizliegta teritorija. (Joks, protams.) Un uz 13.kp, manuprāt, bija jāskrien alus brūzim pa kreiso pusi, tādējādi ietaupot spēku un laiku,  jo trepes tomēr bija diezgan nāvīgas. Secinājums? Skriet pa dzimto pilsētu ir forši, bet bija jākoncentrējas vairāk uz karti, nevis uz atmiņu. Rezultāti šeit.

Foto Dace Buža

Pēc lieliskās noēšanās a la mamma style, odu pabarošanas (ok, paskriešanas) un peldes Ninierī, biju gatava sastapties aci pret aci ar savu orientēšanās murgu – Brantu mežu. Bet pēc finiša biju gandrīz vai vīlusies – nātru nebija, lielā daļā distances varēja pat normāli paskriet, labi, ka vismaz bija izcirtumi un daži purvi, kas atgādināja par to, kur atrodos :) Tā nu garā distance vienā no maniem “mīļākajiem” mežiem, kur jau daudzkārt esmu solījusies savu kāju vairs nespert, izvērtās krietni patīkamāka, nekā gaidīts. Distanci sāku labā tempā, un līdz 6.kp viss gāja ideāli. Pirms 6.kp skrienot pa taku, mazliet saminstinājos, kur jāgriežas iekšā un laikam iegriezos pa ātru, noskrienot līdz lielajam purvam un zaudējot kādu minūti. Saminstinājos arī pirms 8.kp, atrodot vispirms to pašu jau slaveno marķējumu un tikai tad pašu punktu dziļāk purvā. Uz 10.kp nevajadzēja iet apkārt pa purvu, bet taisni pāri izcirtumam, bet uz 11.kp laikam nogurums ņēma virsroku – vispirms atkal pačakarēju sāpīgo potīti, kas nozīmē vismaz minūtes piespiedu atpūtu, turklāt apjuku 2 priedēs jeb izcirtumā tūliņ aiz kp, lai gan skrēju pareizi. Pēc tam gan saņēmos un distances beigu daļu atkal veicu bez vērā ņemamām kļūdām. Rezultātā otrs Latvijas čempionāta zelts un tituls. 

Paldies Meridiānam par foršo nedēļas nogali!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: