The same new things

10 Okt

Pēc eiforiski siltās atvasaras diezgan pēkšņi ir iestājies aukstums.

Labi, pēc kārtējās poētiskās atskaites par laikapstākļiem, cenšoties pieklājīgi iesākt rakstāmo, ķeršos pie lietas. Un lieta šoreiz ir – jā, protams, uzminējāt – mans kārtējais randiņš ar Dānijas mežu.  Šoreiz izredzētais bija diezgan tipisks, cik var noprast pēc manas nelielās pieredzes, Dienviddānis (runa vēl joprojām ir par mežu -) – lielākoties līdzens, slapjš, dubļains, krūmains, kazeņains un nātrains. Populārākā leģenda – grāvītis. Izdevīgākā ceļa izvēle – apkārt. Mans lielākais šī apvidus izaicinājums – piespiest sevi skriet apkārt. Uz distances beigām jau izdevās, jo arī ķermenis saprata, ka gandrīz katra taisnā skriešana ir pārāk piņķerīgs (kazenes), sāpīgs (kazenes + nātres) un slapjš (grāvji) pasākums. Nātres ir mans izaicinājums jebkurā mežā. Un bērnības trauma – no Ilvestiādēm. Bet ja neskaita aukstumu un nātres – man patika. Jo lai gan šis nav un nekad nebūs mans mīļākais mežs (nez vai kādam ir?), vismaz šobrīd tas ir kaut kas jauns. Un viss jaunais ir interesants.
P.S. Pie 14. KP satiku baltu kaķēnu. Pirmajā brīdī nodomāju, ka tas ir balts trusis un man noveiksies tāpat kā Alisei.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: