Arhīvs | Uncategorized RSS feed for this section

Tjena! Hur läget?

13 Nov

Jävla bra. Tātad Zviedrija. 10milas nometne, Smalandskavlen, nedēļa Huskvarnā.

Pirmā pietura – Borensberga. Tur kopā ar Kalevan Rasti biedriem dažas dienas iesildījām mežu nākošā gada 10milas stafetēm. Ar mežu viss kārtībā – skaists, diezgan skrienams un visādā citādā ziņā patīkams. Me likey.

Nākošā pietura – Marriennelund, Smålandskavlen stafetes. Tā kā manas lieliskās komandas biedrenes dažādu attaisnojošu iemeslu dēļ tomēr izlēma nebraukt uz Zviedriju, skrēju krosu jeb pirmo etapu open grupā. Bija jautri atsvaidzināt pirmā etapa skriešanas prasmes un, protams, prieks par džeku uzvaru.

Trešā pietura – Huskvarna. Lielisks treniņu un atpūtas apvienojums nedēļas garumā. Paguvu piedalīties IK Hakarpspojkarna iknedēļas treniņā, atrast padaudz hittaut.nu kontrolpunktus, noklausīties iedvesmojošu Thierry lekciju, pieveikt viņa plānoto o-tehnikas treniņu un orientēties vairākos lieliskos apkārtnes mežos. Neizpalika arī vietējās kultūras dzīves iepazīšana – ekskursija uz Huskqvarnas rūpnīcu&muzeju, halloween svinēšana Huskvarnas stilā un ievads motorzāģa lietošanā.

Tagad plānā daudz un gari treniņi, studijas un beidzot arī dāņu valodas skola.
Vi ses senare!

Smålandskavlen 4.2km kross:
Treniņš Borensbergā:
Kaut kur tālumā ir Huskvarna:

Continued. Silkeborg

25 Okt

Svētdien mans lokālais Dānijas mežu&karšu iepazīšanas seriāls pēc 2 nedēļu pārtraukuma tika pie kārtējā, šajā sezonā pēdējā, turpinājuma – Silkeborg. Bet tā kā ar orientēšanos / 2011 visi rēķini vēl nav noslēgti, plānā ir dažas interesantas bonus epizodes Zviedrijā – 10milas/2012 apvidus, Smalandskavlen stafete un vēl šis tas labs. Palieciet pie ekrāniem :)

Silkeborgas epizodes saturs īsumā – 8.1km distance ar kopējo startu. Laiks – 59:04, vieta – otrā (aiz garkājaina džeka). /Te gan vietā būtu piebilde, ka Dānijas lokāla mēroga sacensībās (izņēmums droši vien ir Dānijas čempionāti) nav dalījuma pa grupām, bet pa distancēm – katrs var izvēlēties distanci pēc garuma un sarežģītības. Un apbalvošana ir tikai bērniem un jauniešiem, līdz ar to LV raksturīgā cepšanās par balvām izpaliek. Turklāt šādi ir interesantāk, jo distancē ir vairāk dalībnieku un lielāks azarts sacensties./ Mežs – pārsvarā klajš, labi skrienams, pilns ar takām un pamatīgām gravām. No orientēšanās viedokļa samērā vienkārši, fiziski brīžiem diezgan smagi. Katrā ziņā man nav iemesla sūdzēties, jo man patika viss – mežs, distance un kopējais starts, kas pasākumu padarīja vēl foršāku.
Vēl viens interesants un personīgs Silkeborgas epizodes aspekts saistās ar 2006. gada Pasaules čempionātu Dānijā, kas norisinājās Silkeborgas apkārtnē . Čempionātu, uz kuru man mistisku iemeslu dēļ nebija lemts aizbraukt. Lai gan nekādas atklāsmes pār mani nenāca, tomēr laba sajūta, ka viens melnais caurums visumā nu ir aizpildīts.

The same new things

10 Okt

Pēc eiforiski siltās atvasaras diezgan pēkšņi ir iestājies aukstums.

Labi, pēc kārtējās poētiskās atskaites par laikapstākļiem, cenšoties pieklājīgi iesākt rakstāmo, ķeršos pie lietas. Un lieta šoreiz ir – jā, protams, uzminējāt – mans kārtējais randiņš ar Dānijas mežu.  Šoreiz izredzētais bija diezgan tipisks, cik var noprast pēc manas nelielās pieredzes, Dienviddānis (runa vēl joprojām ir par mežu -) – lielākoties līdzens, slapjš, dubļains, krūmains, kazeņains un nātrains. Populārākā leģenda – grāvītis. Izdevīgākā ceļa izvēle – apkārt. Mans lielākais šī apvidus izaicinājums – piespiest sevi skriet apkārt. Uz distances beigām jau izdevās, jo arī ķermenis saprata, ka gandrīz katra taisnā skriešana ir pārāk piņķerīgs (kazenes), sāpīgs (kazenes + nātres) un slapjš (grāvji) pasākums. Nātres ir mans izaicinājums jebkurā mežā. Un bērnības trauma – no Ilvestiādēm. Bet ja neskaita aukstumu un nātres – man patika. Jo lai gan šis nav un nekad nebūs mans mīļākais mežs (nez vai kādam ir?), vismaz šobrīd tas ir kaut kas jauns. Un viss jaunais ir interesants.
P.S. Pie 14. KP satiku baltu kaķēnu. Pirmajā brīdī nodomāju, ka tas ir balts trusis un man noveiksies tāpat kā Alisei.

Sunny day in danish forest

3 Okt

Un tā pienāca oktobris, neticami silts un saulains. Un tā pienāca arī manas pirmās sacensības Dānijā – pavisam nelielas, vietēja mēroga sacensības netālajā Vejle pilsētā, ko varētu īsi raksturot kā ideālu svētdienas treniņu ar tehniski un fiziski interesantu distanci.

Mežs pārsvarā bija ļoti labi skrienams un pārredzams, taču stāvās un slidenās nogāzes parūpējās, lai nebūtu tik viegli & vienkārši. Skrējās ļoti labi, kas kombinācijā ar nedaudz iesūnojušām orientēšanās prasmēm, rezultējās vienā palielā kļūdā uz 4.kp, kad vienkārši aizskrēju punktam garām un daudz par tālu, un vairākās ne tik veiksmīgās ceļu izvēlēs. Piemēram, uz 2.kp droši vien ātrāks bija kreisais variants, tāpat uz 7. un 9.kp. 5.7 km – 45:56. 2.v. distancē aiz Emmas Klingenberg. Bet tas prieku par skaisto svētdienu nemazināja ne nieka, turklāt attiecībās ar dāņu mežu man viss vēl priekšā :)

Debut

30 Sep

Pagājušās nedēļas nogalē bija pagājis tieši mēnesis kopš pasaules čempionāta, kad pēdējo reizi biju turējusi rokās karti un kompasu. Ne daudz, ne maz – pēc ļoti sportiskās vasaras šī pauze bija tieši laikā.

Bet tad, skatoties aizraujošo Pausaules kausa posmu Čehijā, atlika tikai padomāt, ka sāk jau kaut kas pietrūkt, lai svētdienas garajā treniņā kaut kur Koldingas laukos satiktu Koldingas OK biedru, to pašu, kurš mani uzrunāja Koldingas pusmaratonā, un saņemtu uzaicinājumu pārstāvēt viņu klubu Dānijas sacensībās. Kalns pats atnāk pie Muhammeda, ja reiz tā tam ir jābūt.

Tā nu es trešdienas vakarā pirmo reizi orientējos Dānijā (ja neskaita Bornholmu, tad Dānijā nekad nebiju skrējusi, kas man pašai liekas diezgan pārsteidzoši), piedalījos Koldingas OK iknedēļas treniņā un tagad varu pievienot vēl vienu klubu savam sportiskajam CV. Un jā, izskatās, ka svētdien mani gaida debija Dānijas sacensībās. Bet tas jau būs cits stāsts.

Svētdienas treniņš.

Trešdienas treniņš, 5 km.

Kolding City Halvmaraton / 10km

12 Sep

Par rudens tuvošanos liecina ne tikai sēņotāju pilnie meži, bet arī mana vēlme padeldēt asfaltu kādā smadzenes un nervu šūnas saudzējošā skrējienā. Šogad pilnīgi negaidīti tas izrādījās Koldingas pusmaratons, kurā piedalījos 10km distancē. Kādu sekundes simtdaļu apsvēru arī skriet visus divdesmit vienu komats 0975 kilometrus, bet tikpat ātri pārdomāju, jo tradīcijas ir jāciena (pat ja tās ir tikai gadu vecas).

Jūs droši vien uzreiz padomājāt – ftw ir Koldinga un kāpēc tur ir jāskrien? Uzreiz varu nomierināt, ka Koldingas vai, vēl jo vairāk tās pusmaratona nezināšana, neliecina par būtisku robu Jūsu erudīcijā, jo slavens nav ne viens, ne otrs. Bet tā ir gadījies, ka Dānijā ar tiem mežiem un attiecīgi sēnēm un sēņotājiem tā pašvakāk, tāpēc man nekas cits neatliek, kā deldēt asfaltu. Jo rudens taču nāk, arī šeit. Bet ja nedaudz nopietnāk, tad neizdibināmo cēloņu/seku rezultātā esmu nokļuvusi Dānijā, tajā pašā jau pieminētajā Koldingā, kur kādu laiku mācīšos, trenēšos, dzīvošos un visādā citādā ziņā kvalitatīvi pavadīšu laiku.


Pēc lieliskās debijas pagājušā gada Nike Riga Run, uz starta līnijas nu jau jutos kā sēne mežā (īpaši neattapīgajiem – kā zivs ūdenī). Skaidrs, uz kādu rezultātu jātiecas, skaidrs, cik ātri jāskrien, viss skaidrs. Vēl skaidrāks, ka ar tādu trasi un droši vien arī precīzāku distances garumu, laiks 36:37 nav sasniedzams. Jo pēc pirmā pus kilometra trase sāk iet pret kalnu un ar maziem izņēmumiem turpina to darīt līdz pat 3.km. Lai gan es kalnus cienu, tas tomēr krietni patukšoja enerģijas rezerves jau distances sākumā, jo mierīgi sākt nav manā stilā. Kaut kur pie 6.km atzīmes un otrās dzirdināšanas apēdu pēdējo Multipower želeju no pagājušā gada krājumiem. Tas, ka derīguma termiņš bija notecējis jau vairākus mēnešus, tās psiholoģisko iedarbību nemazināja absolūti nemaz. Vēl viena burvīga Koldingas 10km trases iezīme, (kas vēl lielākā mērā piemīt tās pusmaratona distances trasei), ir asfalta nomaiņa pret granti un smilti dažos tās posmos, īpaši beigās. Rekorda uzstādīšanai tas palīdz tikpat maz, cik daudzie asie līkumi un 5km distances skrējēju bariņi uz šaura celiņa pēdējos divos kilometros. Nē, dāniski runāt es vēl nemāku, tāpēc brīžiem sanāca skriet arī pa zālīti. Pēc šīm garajām atrunām ir droši vien skaidrs, ka PB netika sasniegts. Tāpat kā WR. Bet 1. vieta sieviešu grupā izcīnīta gan. Tāpat kā 3. vieta no visiem ar rezultātu – 38:13. Skaidrības labad gan jāteic, ka kenijieši nebija ieradušies un laikam jau arī labākās dāņu skrējējas/i. Bet ne jau par to ir stāsts. Ar rezultātu esmu mierā, jo kaut ko tādu es apmēram arī cerēju ieraudzīt. Varbūt nedaudz gribējās palīst zem tām trīsdesmit astoņām, bet tas tikai tāpēc, lai es te neizskatītos pārāk pieticīga. Tāpat jau nebija viegli – galu galā nedrīkstēju neapkaunot seksīgāko LV orientēšanās izlases tērpu.
P.S. Koldingā ir arī orientēšanās klubs. Un karte/s. Varbūt ne viens ne otrs nav izcili paraugi savās kategorijās, bet par orientēšanās sporta esamību man neļaus aizmirst. Tas nu ir tikpat skaidrs kā tas, ka Dānijas laikapstākļi ir viena neprognozējama padarīšana. Ja Jums šķiet, ka Latvijā daudz līst, esiet droši – ir vismaz viena valsts, kur līst vēl biežāk.

Memories / WOC 2011 / France

12 Sep

Pateicoties LOF preses cilvēka (Andas) ražīgajam darbam, par manām dienām un nedienām Pasaules čempionātā, kas no 15.-20. augustam notika Francijā, viss ir skaidrs. Raksti par Latvijas izlases startiem ir atrodami LOF mājas lapā, tāpat kā mans komentārs pēc čempionāta.

Tāpēc centīšos neizplūst garās atmiņās vai distanču analīzēs, vien sev un vēsturei par prieku apkopošu svarīgāko, kas tās nedēļas laikā tika piedzīvots. Warning! Svarīgā ir daudz, tāpēc īsi nebūs tāpat. Tāpat daudz kas no lasītā jau būs dzirdēts/redzēts.

Divu nedēļu nometne pirms čempionāta – win.
Galvenokārt psiholoģiski, jo kaut nedaudz izdevās “pieradināt” apvidu, kuru es neizpratu, kurā nemācēju orientēties, nemācēju paskriet, kurā lielākoties jutos kā orientēšanās iesācēja un kurš pēc katra treniņa lika uzdot fundamentālu jautājumu – ko es te daru? Jāatzīst gan, ka apvidi, kuros trenējāmies nometnēs, lielākoties bija daudz sarežģītāki un ekstrēmāki par čempionāta apvidiem. Un, protams, ka es zināju, ka tā būs, kaut vai skatoties uz plānotajiem uzvarētāju laikiem. Bet es zināju arī to, ka tāpat būs sarežģīti, un distanču plānotāji būs pacentušies, lai šis čempionāts paliktu atmiņā.

Kvalifikācijas – fail.
Nevienu no kvalifikācijām – ne garās, ne vidējās distances, ne sprinta – nenoskrēju labi, lai neteiktu, ka vienkārši izgāzos. Man pašai tas lika daudz ko pārdomāt, jo pēdējos gados pārsvarā kvalifikācijas esmu veikusi ļoti labi. Jo mans ātrums ir pietiekošs, lai kvalifikācijā varētu neiespringt uz maksimālu skriešanu, bet koncentrēties uz orientēšanos. Garās distances kvalifikācijā daudz kļūdījos, bet distances garums bija pietiekošs, lai varētu nedaudz laika atgūt uz skriešanas rēķina. Kvalificējos pa vidu – kā 8tā no 15 finālistēm. Vidējā distancē kļūdījos tik daudz, ka vienkārši nekvalificējos. Sajūtas briesmīgas, noskaņojums zem nulles, bet saņemties lika sprints un tas, ka viens fināls tomēr jau ir. Sprinta kvalifikācijā atkal pieļāvu kļūdu, kādas sprints parasti nepiedod, bet apstākļi bija labvēlīgi un kā priekšpēdējā savā grupā, bet tomēr tiku finālā.

Fināli – win.
Sprinta fināls man bija pagrieziena punkts, kas ļāva izmainīt visu nedēļas notikumu gaitu uz labo pusi. Startēju pašā sākumā, un tagad saprotu, ka tajā prāta stāvoklī tas savā ziņā bija izšķiroši, jo aiztaupīja krietnu daļu spriedzes, ļāva sakoncentrēties, bet tajā pašā laikā distanci uztvert ar vieglumu. Distance bija ātra un dinamiska, pateicotes distances plānojumam un daudzajiem līdzjutējiem ielās distances laikā, atslābt nevarēja ne mirkli. Izdevās noskriet gandrīz bez kļūdām, ja neskaita nelielas variantu izvēles, kas varēja būt veiksmīgākas, un nelielas saminstināšanās. Bet ar savu rezultātu un 15.v. esmu ļoti apmierināta, īpaši ņemot vērā rezultātu blīvumu. Līdz 6. vietai tikai 22 sekundes, līdz uzvarai 1.08.

Garās distances fināls pēc diviem sprintiem iepriekšējā dienā un ar spožu saulīti pie debesīm solījās būt paskarbs. Startā, ieraugot karti un pirmo apli līdz TV punktam, bija skaidrs, ka būs paskarbs ne tikai fiziski, bet arī tehnski. Tāpēc uz 1.kp prātīgi skrēju pa taku, kamēr ieraudzīju drošu variantu. Un tas tiešām bija prātīgi, jo 1.kp daudziem izrādījās liktenīgs. Man liktenīgs izrādījās garā etapa variants – pa labo pusi nebija vinnējošais, lai gan uz kartes man izskatījās, ka pa labi skrienot būs mazāk jāskrien pret kalnu, īstenībā gandrīz tas pats vien bija un vēl ar līkumu. Vēl viena apm 2min kļūda, bet kopumā esmu ļoti apmierināta – gan ar distanci, gan ar 9.vietu. Mana līdz šim labākā vieta garajā distancē. Un prieks, ka fiziski biju gatava šai distance, jo nebija nemaz TIK grūti.

Stafete – fail. 
Jau pēc 1.etapa bija skaidrs, ka mūsu komanda ir out of the game. Iet mežā 22.vietā gandrīz 22 minūtes aiz līderēm un 6 minūtes aiz 21.vietas nav tas, kā es iztēlojos čempionāta stafeti. Tad tā es arī viņu noskrēju – nekā. Vietām saņēmos un skrēju perfekti, beidzot pilnībā izprotot karšu zīmētāja domu gājienu, brīžiem pilnībā atslēdzos un kaut kur punkta rajonā staigāju, pārdomājot dzīvi. Starp smiekliem un asarām. Ja vien tas nebūtu pasaules čempionāts…

Vēlreiz PALDIES visiem, kas atbalstīja, juta līdzi klātienē un neklātienē, tas tiešām palīdzēja! Paldies LOF par iespēju būt Francijā un skriet skaistajā Latvijas neilonā! Paldies komandas biedriem, īpaši tiem, ar ko kopā trenējāmies pirms čempionāta. Un paldies Mizuno par smukākajiem sprinta tērpiem ever :)

Garās distances kvalifikācija. Karte ar manu ceļu.

Vidējās distances kvalifikācija. Karte ar manu ceļu.

Sprinta kvalifikācija. Karte ar manu ceļu.

Sprinta fināls, 1. aplis. Mans ceļš.

Sprinta fināls, 2.aplis. Mans ceļš.

Garās distances fināls, 1. daļa. Ar manu ceļu no GPS.

Garās distances fināls, garais etaps. Mans ceļš no GPS.

Garā distance, beigu daļa. Ceļš no GPS.

Finišs. Sprinta fināls. Lieliska atmosfēra!

Garās distances fināla finišs.

jmm@rio2011

30 Aug
Brazīlijas apmeklējuma iemesls bija Pasaules militārās spēles (Jogos Mundiais Militares), kas jūlijā notika Rio de Janeiro.
Militārajās spēlēs man vēl nebija bijis tas gods piedalīties, jo spēles notiek ik pa 4 gadiem un divās iepriekšējās orientēšanās sports diemžēl nebija iekļauts programmā. Toties pa Brazīlijas mežiem jau biju paguvusi paskriet Pasaules militārajā čempionātā 2006. gadā, lai gan citā vietā un citādā apvidū. Un citādos apstākļos, jo militārās spēles ir īpašs pasākums – mērogs, atmosfēra, cilvēki … patiesībā viss. To visu nav iespējams dažos teikumos izstāstīt, bet tās bija ļoti īpašas divas nedēļas, par kurās piedzīvoto varētu uzrakstīt grāmatu. Arī sportiskajā ziņā pasākums bija izdevies – zelta medaļa vidējā un bronza garajā distancē. Par vietu stafetē un komandu vērtējumā cīnīties nevarēju, jo Latviju orientēšanās sportā šogad pārstāvējām tikai divatā ar Mārtiņu Sirmo.
Rezultātus var apskatīties šeit
Ar mūsu piedzīvojumiem īsumā iepazīstināšu (ne)lielā fotostāstā. Enjoy!
Pēc vairāk kā diennakti ilga ceļojuma ar divām lidmašīnām un negaidītu piezemēšanos SaoPaulo, kuras dēļ esam nokavējuši oficiālo izbraukšanu uz atklāšanas ceremoniju, beidzot esam nokļuvuši savā sacensību mājvietā – vienā no trijiem speciāli spēlēm būvētajiem ciematiem – White Village. Jāatzīst gan, ka līdz galam pabeigt brazīļi to tā arī nebija paspējuši, arī mēbeles ik pa brīdim uzradās visas nedēļas laikā.
Iemācījušies pirmo mācibu stundu Brazīlijā – nekāda stresa, viss notiks, ja tam būs jānotiek – brīnumainā kārtā tajā pašā vakarā vēl paspējam nokļūt grandiozajā spēļu atklāšanā, kur lāpu aizdedzināja neviens cits, kā Pele.
Tur satiekam jau ātrāk atlidojušos Latvijas delegācijas sportistus (pavisam kopā bijām 5).
Spēlēs pārstāvētas kopā 117 valstis. Orientēšanās – 28.
Tā izskatījās White Village milzīgajā ēdnīcā, kura bija atvērta 2h diennaktī.
Vakara pastaigā pa ciematu varēja novērot, kā trenējas citu sporta veidu pārstāvji, piemēram, bokseri.
Un taekvando (diezgan skaļi). Visi sporta veidi bija sadalīti pa ciematiem – White Village bija bokss, taekvando, orientēšanās, burāšana un navālais pentatlons.
Katru vakaru ciemata centālajā laukumā uzstājās DJ, grupas un dejotāji. Šīs sambas dejotājas izraisīja neviltotu sajūsmu ciematā pārsvarā esošajos vīriešu kārtas pārstāvjos.
Pirmais treniņš tika aizvadīts turpat ārpusē White Village sētai, bet apvidus galīgi nebija līdzīgs tam, kāds sagaidīja sacensībās.
Šeit pārsvarā bija jāskrien pa zāli, kas vietām sniedzās man pāri galvai, turklāt bija nežēlīgi karsts. Brazīlijas ziema ir karstāka par Latvijas vasaru.
Skats uz mūsu dzīvesvietu no treniņa apvidus. Rio nomale, līdz centram apmēram stundas brauciens.
Pēc paris dienu iejušanās ciemata multikulturālajā atmosfērā, visiem orientieristiem bija jāsēžas autobusos un jādodas apm. 100km uz vietu, kur notika orientēšanās individuālās distances. Te skats brauciena atpūtas pauzē.
Pēc diezgan askētiskajiem dzīves apstākļiem ciematā, mūs ar orķestri un uzrunām sagaidīja lieliskā hotelī.
Pēc distancēm varēja relaksēties baseinos un vairot iedegumu.
Šāds izskatījās sacensību apvidus no helikoptera – katrā ziņā kalnu netrūka.
Mežs pie starta. Kā bija rakstīts buletinā – galvenokārt eikaliptu mežs… Tur, kur kartē bija zīmēts balts, tur bija ļoti labi skrienams, kur bija zaļš, no tā labāk izvairīties.
Vidējās distances karte
Vidējās distances finišs. Tā kā daudz kļūdījos, finišā cīnījos, cik spēka. Un labi, ka tā – no otrās vietas mani šķīra tikai 1 sekunde.
Garās distances karte
Pa ceļam uz veikalu vietējā pilsētiņā.
Pēc garās distances atkal mērojām ceļu uz Rio. Skati pa autobusa logu, braucot lejā no kalniem, bija tiešām skaisti.
Brīvajā dienā braucām apskatīt lielo Kristus statuju. Milzīgas rindas, cilvēku pūļi, visi vēlas tikai vienu – nofotografēties Kristus pozā.
Bet uzbraukt augšā ir vērts kaut dēļ lieliskā skata, kas no paveras uz Rio.
Latvijas komanda turas kopā.
Stafetes cīņās, kas notika netālu no Rio dabas parkā, bijām tikai līdzjutēji.
Ar Jamaikiešu draugiem.
Mežs bija pilnīgi atšķirīgs no individuālajām distancēm – līdzens, ar ļoti dažādu veģetāciju, kas distances laikā vairākas reizes mainījās mainījās no parkveida meža līdz pat džungļiem.
Mums bija iespēja pēc stafetēm skriet VIP race – sieviešu stafetes distanci.
Apbalvošanas ceremonija boksa hallē. Skan Latvijas himna. Ļoti patīkams brīdis.
Uz zemākā pjedestāla pakāpiena, arī nav slikta sajūta.
Apsveikt ir ieradies pats priekšnieks.
Oficiālā ekskursiju un bārbekjū diena atnāk ar pārsteigumu – lietu un vēsumu.
Bet tas netraucē pastaigai pa gar kādu no daudzajām Rio pludmalēm draudzīgā kompānijā (pa labi – Indonēzijas orientēšanās federācijas prezidents, pavisam oficiāli).
Sākumā neizdoties sološais bārbekjū izvērtās par jautru pasākumu. Lielu ieguldījumu tajā deva bezmaksas alus -). Pēc tam – Lapa night, bet par to vēsture klusē.
Tāda varētu izskatīties karte pēc 4 gadiem militārajās spēlēs Korejā.
Spēļu beigās robežas starp valstīm bija stipri izplūdušas.
Un pilnībā piepildījies CISM moto – “friendship through sport”.
Noslēgums norisinājās daudz brīvākā atmosfērā, kā atklāšana.
Latviju noslēgumā pārstāvēja orientieristi un Dainis no militārās pieccīņas.
Atlikusi viena diena līdz mājupceļam. Kaut kas svarīgs vēl nav izdarīts. Kas? Rio pludmales, protams! Es un slavenā Copacabana.
Un daudz foršākā Ipanema.
Ardievu, Brazīlija! Bet man ir aizdomas, ka mēs vēl tiksimies.

Virtual comeback

29 Aug
Vasara ir pagājusi. Satriecoši. Satriecoši labi, satriecoši ātri un vienkārši satriecoši sportiski aizraujoši.
Kopš Kāpas es tiešām biju pazudusi virtuālajai videi – vispirms Brazīlijas nerealitātē, pēc tam Francijas pavisam reālajos kalnos, tagad Dānijas avantūrā. Un nemaz netēlošu, ka man kaut kā pietrūka, jo vienkārši nepietrūka.
Bet kas būtu pazušanas prieks bez atrašanās prieka? Un te nu es atkal esmu. Un drīz sekos arī neliels ieskats divos galvenajos manas vasaras notikumos.

Kāpa 2011

9 Jūl

Kāpa aizvadīta. Šampanietis izdzerts. Uzvara nosvinēta.

Mani ceļi Smiltenes mežos: