And I’ve seen it before

5 Jūl

And I’ll see it again
Yes I’ve seen it before
Just little bits of history repeating

Šī bija mana, iespējams, 18tā noskrietā Kāpa. Varbūt 17ā. Varbūt 20tā, bet tas nav tik būtiski. Būtiski ir tas, ka Kāpa vēl joprojām notiek un vēl joprojām ir man svarīgākās Latvijas sacensības. Uzvarēt Latvijas čempionātu ir patīkami, bet uzvarēt Kāpu – it feels so special. Pārskatāmākā posmā jeb startējot elites grupā šī bija mana 10tā, varētu teikt – jubilejas Kāpa, kas mani iedvesmoja nedaudz paskatīties atpakaļ un uzrakstīt savu personīgo W21E Kāpu bilanci.

Pirmā Kāpa W21E grupā – 2000.g. Tukumā, tika izcīnīta 6.vieta. Divās Kāpās pa šo laiku neesmu piedalījusies, vienā tāpēc, ka nedzīvoju tajā brīdī Latvijā, par otru gadījumu atmiņu nav. Četrās Kāpās ir izcīnīta 1.v., divās – 2.v., vēl divās – 3.v., vienā 4. un vēl vienā 6.v. Visvairāk atmiņā ir palikusi 2002.g. uzvara Ventspilī , bet vispārliecinošākā uzvara bija šogad Smiltenē. Gandrīz visās Kāpās esmu cīnījusies ne tikai ar mežu un konkurentēm, bet arī ar lielākām vai mazākām traumām, un, nevarot šo tendenci izskaidrot, esmu to nosaukusi par ”Kāpas lāstu”. Visādi citādi viss ir bijis lieliski, dažreiz interesantāk, dažreiz garlaicīgāk, dažreiz grūtāk, dažreiz vieglāk, bet vienmēr ir bijusi tā īpašā Kāpas sajūta. Paldies Indulim un viņa komandai!

  • 2000.g. Tukums, 6.vieta
  • 2001.g. Pļaviņas, nekādu atmiņu :)
  • 2002.g. Ventspils, 1.vieta
  • 2003.g. Valmiera, 3.vieta
  • 2004.g. Madona – nepiedalījos
  • 2005.g. Liepāja, 1.vieta
  • 2006.g. Straupe,  3.vieta
  • 2007.g. Liepāja, 4.vieta
  • 2008.g. Ventspils, 2.vieta
  • 2009.g. Talsi, 1.vieta
  • 2010.g. Alūksne, 2.vieta
  • 2011.g. Smiltene, 1.vieta

Life’s for us to enjoy
Woman, man, girl and boy
Feel the pain, feel the joy
And side step the little bits of history repeating

Where do I begin / LČ sprintā un garajā /

9 Jūn

Man vienmēr bija gribējies uzzināt, kāds būtu sprints Cēsīs – pa kurieni ietu distance, vai to varētu izplānot pietiekami interesantu un sarežģītu un, protams, kā tas ir – skriet pa pilsētu, kuru tik labi pazīsti, cik liela priekšrocība tā ir vai varbūt nemaz nav?

To visu es beidzot varēju pārbaudīt un izbaudīt pagājušajā sestdienā, kad Cēsīs notika Latvijas čempionāts sprintā. Diena bija silta un saulaina, sacensību centrs pils pagalmā – viss ideāli, vienīgi pirmā minūte šajā idillē kaut kā nedaudz neiederējās. Un sajūta, ka kaut kas nebūs labi. Un tā arī bija – neiedomājos (un neviens man startā neatgādināja), ka emit kartiņa ir jānotīra pirms distances. Viss gan beidzās patīkami, jo finišā rezultāts pēc nelielas aizkavēšanās tika gan izrēķināts, gan ieskaitīts, gan izrādījās ātrākais.

Distance bija tiešām interesanta, turklāt fiziski dizgan smaga, bet nekādi nevaru teikt, ka noskrēju labi. Pieļāvu vairākas variantu kļūdas, kas kopā maksāja vismaz minūti. Tipiska bija kļūda uz 1.kp, kas arī parāda, ka ne vienmēr skriet labi pazīstamā vietā ir priekšrocība – ātrumā apskatījos, ka punkts ir viesnīcas pagalmā, un zinot, ka no kreisās puses tur ir vārtiņi, daudz nedomājot ņēmu kreiso variantu. Bet vartiņi izrādījās ciet (kas, protams, ir redzams arī kartē) un rezultātā nācās apskriet vēl pamatīgu loku, lai tiktu pagalmā no citas puses. Otra līdzīga kļūda tika pieļauta uz 3.kp – aizskrēju pa kreiso pusi, domājot, ka tur  varēs tikt cauri, bet atkal nācās apskriet līkumu, lai tiktu pie kp. Lai gan pēc tam ar Lauru secinājām, ka patiesībā jau bija jānoņem visi, kuri skrēja labo variantu pa ietvi, jo tur galu galā ir zīmēts kā aizliegta teritorija. (Joks, protams.) Un uz 13.kp, manuprāt, bija jāskrien alus brūzim pa kreiso pusi, tādējādi ietaupot spēku un laiku,  jo trepes tomēr bija diezgan nāvīgas. Secinājums? Skriet pa dzimto pilsētu ir forši, bet bija jākoncentrējas vairāk uz karti, nevis uz atmiņu. Rezultāti šeit.

Foto Dace Buža

Pēc lieliskās noēšanās a la mamma style, odu pabarošanas (ok, paskriešanas) un peldes Ninierī, biju gatava sastapties aci pret aci ar savu orientēšanās murgu – Brantu mežu. Bet pēc finiša biju gandrīz vai vīlusies – nātru nebija, lielā daļā distances varēja pat normāli paskriet, labi, ka vismaz bija izcirtumi un daži purvi, kas atgādināja par to, kur atrodos :) Tā nu garā distance vienā no maniem “mīļākajiem” mežiem, kur jau daudzkārt esmu solījusies savu kāju vairs nespert, izvērtās krietni patīkamāka, nekā gaidīts. Distanci sāku labā tempā, un līdz 6.kp viss gāja ideāli. Pirms 6.kp skrienot pa taku, mazliet saminstinājos, kur jāgriežas iekšā un laikam iegriezos pa ātru, noskrienot līdz lielajam purvam un zaudējot kādu minūti. Saminstinājos arī pirms 8.kp, atrodot vispirms to pašu jau slaveno marķējumu un tikai tad pašu punktu dziļāk purvā. Uz 10.kp nevajadzēja iet apkārt pa purvu, bet taisni pāri izcirtumam, bet uz 11.kp laikam nogurums ņēma virsroku – vispirms atkal pačakarēju sāpīgo potīti, kas nozīmē vismaz minūtes piespiedu atpūtu, turklāt apjuku 2 priedēs jeb izcirtumā tūliņ aiz kp, lai gan skrēju pareizi. Pēc tam gan saņēmos un distances beigu daļu atkal veicu bez vērā ņemamām kļūdām. Rezultātā otrs Latvijas čempionāta zelts un tituls. 

Paldies Meridiānam par foršo nedēļas nogali!

Notes on process

10 Mai

Atkal jau tik daudz kas ir paspējis notikt. Tik daudz kas jau ir vēsture. Bet no vēstures izriet tagadne, no kuras savukārt izrietēs nākotne. Tāpēc trīs pieminēšanas vērti notikumi, katrs savu iemeslu dēļ, lai kalpo par šīs vēstures pieturzīmēm.

Latvijas čempionāts krosā 16. aprīlī Biķerniekos, kurā es tiku pie bronzas medaļas. 4 km 15:42. Prieks par 3.vietu,
jo savā ziņā tā ir iespēja parādīt, ka orientieristi nav nekādi sēņotāji, kā var šķist no vairuma sižetu Latvijas medijos, un orientēšanās sports nav tikai pastaiga mežā ar piedzīvojumu elementiem. Jā, mēs varam arī paskriet, un tīri ātri, ja vajag. 
Un prieks, ka uz savām kājām pagaidām vēl varu vēl paļauties.

Lieldienu nedēļas nogale ar Rīgas kausiem un Lieldienu balvu, jo pēc tās man bija daudz ko pārdomāt par savām turpmākajām attiecībām ar LV sacensībām. Un tās noteikti kļūs retākas un izmeklētākas, jo ieguldītie līdzekļi/labs treniņš/gandarījums ne vienmēr ir pareizajās proporcijās.

Tvåmila, jo tās bija sezonas pirmās lielās un nozīmīgās sacensības. Kalevan Rasti komandas sastāvā tika iegūta 12. vieta 350 komandu konkurencē – labi, bet ne tik labi, kā cerējām un varējām. Mērķis bija pirmais desmitnieks, pirms pēdējā etapa likās, ka reāls būs sešinieks, bet beigās sanāca divpadsmitnieks. Es pirmo reizi izmēģināju 4.etapu, un patika man tīri labi. Noskrēju arī tīri labi, neskaitot jocīgo etapa izvēli uz 3.kp (jocīgo, jo pati nesapratu, kā es varēju noskriet kalnam kreisajā pusē, ja bija domāts labajā) un dažas saminstināšanās (uz 4. un 5.kp) Varētu arī piebilst, ka pilnīgi piekrītu pēc 10milas jau par folkloru kļuvušajam teicienam – never trust the GPS, jo patiešam tur var ieraudzīt brīnumus. Nerunājot par sīkām neprecizitātēm, ir vienkārši milzīgi gļuki. Piemēram, etaps 5.-6., kuru es skrēju pa ceļu aizliegtajam purvam pavisam pa otru pusi, nekā redzams GPS attēlā, šķērsojot purvu pa taciņu starp abiem aizliegtajiem rajoniem. Un kas tas pa mistisko ķeksi aizliegtajā purvā, arī nav saprotams. Tad 6.kp. Mans farsta punkts bija tas ielociņš, kas atrodas mazliet tālāk un līdz kuram līnija vispār neaiziet, toties ceļš rāda, ka esmu skrējusi caur otru farsta punktu, kas arī ir pilnīgas muļķības, jo to otru punktu nemaz neredzēju. Bet atgriežoties pie rezultatīvā atlikuma – man etapā 6.vieta, no meža iznācu kā 4tā, tikai 13 sekundes aiz 3ās vietas. Paldies komandas biedrenēm par iespēju izbaudīt lielisko mežu un distanci lieliskā kompānijā.

Sportiskais plāns maijam ir Baltijas čempionāts Lietuvā un izlases nometne Pasaules čempionātam Francijā. Pa vidu daudz treniņi un daudz kas no citām sfērām – līdzsvaram.

@Pavasaris

15 Apr

Ja es mēģinātu attēlot grafiski, kā man ir gājis kopš izlases nometnes Ventspilī marta beigās, tad vispirms līkne strauji ietu uz leju, nedaudz tur pakavētos, lai pēc tam lēnā garā kāptu atkal augšup.

Jā, arī man negāja garām iespēja atpūsties no sporta un pagulēt gultā, lai svīstot, šņaukājoties un klepojot apcerētu samsāras iluzioro dabu. Toties jau nedēļu vēlāk, kamēr Jūs bridāt pa sniegu Ziemeļu divdienās (kāds atbilstošs nosaukums!), es trīs dienas atsvaidzināju savas orientēšanās un skriešanas prasmes Zviedrijas mežos. Parasti šīs Tiomilas treniņnometnes ir mokošs un pašapziņu graujošs process  – ne galva, ne kājas vēl neuzvedas adekvāti, pavasara nogurums jūtams katrā solī, turklāt lietus un slapji buči ir katra treniņa neatņemama sastāvdaļa. Bet tas vienmēr atmaksājas, šīs mokas, jo Latvijas meži pēc tam liekas bērnu spēles un LV sezonas sākums – Kurzemes pavasaris – var tikt sagaidīts ar smaidu uz lūpām.

Par Kurzemes pavasari es jau izrunājos LOF lapā, tāpēc īsumā: uzvara visās trijās distancēs (patīkami), WRE dienā nopelnīti 1247 ranga punkti (diezgan daudz), sezona ir atklāta veiksmīgi (fakts). Ceļus, t. sk. manu, var apskatīt: 1.diena / 2. diena.

Rīt tiekamies Biķerniekos – Latvijas čempionātā krosā!

*Īsa Tiomilas testa distance

Portugal vs Ventspils

18 Mar

Portugāle pavasarī ir lieliska vieta, kur  būt un trenēties  – saule ir siltāka, zāle ir zaļāka un par ziemu atgādina vien slēpošanas un biatlona kaislības TV ekrānā. Pēc vairāku gadu pauzes attiecībās ar Portugāli šogad to visu atkal izbaudīju Kalevan Rasti pavasara nometnē – vispirms nedēļu trenējāmies Evoras apkārtnē, pēc tam atklājām 2011.gada sezonu ar  Portugal O-Meeting. Neliels komentārs par tēmu LOF lapā.

Bet jau pēc dažām stundām labā kompānijā dosimies uz Latvijas “Portugāli” Ventspili, kur notiks pirmā oficiālā LV izlases nometne. Runā, ka tur arī saule spīd spožāk un zāle zaļāka. Bet tas jau būs cits stāsts.

POM 4. dienas karte:

Un mans nogurušais solis:

 

LOST in labyrinth

18 Feb

Lai gan ziema ir nolēmusi mūs vēl mazliet paspīdzināt, viss turpinās.

Ir godam nosvinēta Brikšņa 7. dzimšanas diena, tapis lakoniski burvīgais LOST nosaukums, aizvadīta pirmā šī gada nometne LOST iniciatīvas ietvaros un iegūta pirmā telpu orientēšanās pieredze. Par pēdējo mazliet vairāk.

Trešdien pavēsajā Ķīpsalas izstāžu hallē notika RTU studentu parlamenta organizētās telpu orientēšanās sacensības. Tā kā nekad nebija gadījies piedalīties līdzīgā pasākumā, tad priekšstats par to, kā tas notiks un cik sarežģīta/vienkārša būs pati orientēšanās, bija diezgan aptuvens. Beigās izrādījās sarežģītāk un interesantāk, nekā biju iztēlojusies pēc pagājušā gada kartēm. Kvalifikācijas distances sākumā jau sapratu, ka neko nesaprotu :) Mēģinot atrast ceļu uz otro punktu, paspēju ievērtēt labirinta daudzās bezizejas un formulēt savu taktiku – labāk ātri skriet un kļūdīties, nekā stāvēt uz vietas un tāpat kļūdīties ;) Kvalificējos superfinālam kā 4tā r rezultātu 13.48.

Finālā labirints bija nedaudz pamainīts, bet tāpat tīri labi varēja izmantot atmiņu, tāpēc daudzos etapos izvēlējos skriet jau zināmu apkārtceļu, nevis iet taisni cauri labirintam. Tas gan visos gadījumos nebija vinnējošais variants, bet kopumā padarīja visu procesu dinamiskāku un ātrāku. Tāpat kā kopējais starts. Rezultātā –  1.vieta (20.23), spēcīga LOST dubultuzvara un foršas balvas. Paldies organizatoriem. Bija jautri!

Tagad ar nepacietību gaidu 26. februāri, kad došos uz nometni Portugālē kopā ar KR biedriem. Es jau gandrīz kinematogrāfiski iztēlojos to brīdi, kad izkāpšu no lidmašīnas, novilkšu biezo jaku un uzlikšu saulesbrilles…

2011. The one and only

3 Jan

Sveicieni jaunajā un skaistajā! Iedzērām šampanieti, tagad skrienam tālāk (visās nozīmēs). Un tā kā mūžīgas ir tikai pārmaiņas, tad vienīgais uz ko var droši paļauties – šogad viss būs savādāk. To arī sev un visiem novēlu – spēju mainīties pašiem un spēju saprast un pieņemt, ka viss mainās.

Jaunā gada sagaidīšana Alūksnē kopā ar Briksni izvērtās par kārtīgu 3dienu slēpošanas nometnīti (tautā dēvētu par fatcamp) ar ballītes elementiem. Manas attiecības ar slēpošanu ir diezgan sarežģītas, bet tādā ziemā kā šī, kad tās uztveru gandrīz kā obligātas, mēģinu šajā ziņā laboties un iemācīties tās baudīt. Alūksnes trase tam ir tīri labi piemērota – pietiekoši gara, interesanta, ar dažadām apļa garuma&grūtības variācijām un apsnigušu egļu mežu visapkārt. Turklāt mani kluba biedri ir lieliski slēpotāji – atliek tikai mēģināt turēt līdzi un uztaisīt arī kādu skriešanas treniņu, lai galīgi nezaudētu sportisko pašapziņu :)

Un jā, dopinga tests, kas mani negaidīti pārsteidza novembra beigās, ir negatīvs. Kāds pārsteigums :)

Priekā! Rokamies no kupenām ārā un baudam visu, ko šis gads piedāvā.

Thanks. I’m fine

6 Dec

Kopš pagājušā ieraksta atkal ir pagājis kāds laiks. Es nebiju aizmirsusi par Jums, dārgie lasītāji. Patiesībā diezgan bieži iedomājos, ja manu blogu sauktu, piemēram,  par un ap medicīnu, par un ap kultūru vai par un ap izklaidēm, tad man būtu ko ierakstīt daudz biežāk :)

Vispirms lieliskas ziņas – jau otro gadu esmu kļuvusi par Gada cilvēku orientēšanās sportā. Paldies visiem, kas domāja un domā, ka esmu to pelnījusi. Tā ir lieliska motivācija trenēties un visādi citādi censties, lai šo grandiozo kausu iegūtu arī nākamgad. Un nē, tā nav augstprātība, mantkārība vai egoisms, tas ir maksimālisms :)

Ja nu kāds nav pamanījis (gadās), ir sākusies ziema. Lai gan šis fakts manī sajūsmu neizraisa, šobrīd sniegu uztveru ar zināmu atvieglojumu.  Tas nozīmē, ka varēs vismaz kādā treniņā skriešanas apavus nomainīt uz slēpēm, tādējādi nedaudz pasaudzējot kājas. Šajā priecīgajā noskaņojumā svētdien izmēģināju abas Rīgā pieejamās slēpošanas trases – Uzvaras parku un Mežaparku. Un, nu jā. Šobrīd abās vietās nekas vairāk par 300 m aplīti nav pieejams. Uzvaras parkā trase ir labāka, platāka, bet daudz vējaināka un cilvēku pilnāka. Mežaparkā ir šaurāk un mīlīgāk, bet ilgāk par 30′ riņķošanu nespēju izturēt ne vienā, ne otrā vietā.

Citādi ar treniņiem mana filozofija šobrīd  ir less is more – mierīgi skrienu, vingroju un saprotu, ka nav jēgas sasteigt. Esmu nopirkusi arī balansa platformu – lai jauni izaicinājumi līdzsvara treniņos.

Jā, un kopš tekstus, tajā skaitā bloga ierakstus rakstu ar OmmWriter, tā ir kļuvusi par baudu.

 

 

 

 

In the middle of the moment

15 Nov

“One moment / passes // another / comes on. // How was / was. // How is // is. / How will be // will be. Was /wasn’t. Is / isn’t. Will be / won’t.”
Robert Lax

Warning!!! Long story ahead.

Gads tuvojas beigām, manā treniņplānā šonedēļ tukšums (ak potīte, ak potīte), nākošās sezonas plāni varbūt kļūs skaidrāki pēc rītdienas tikšanās ar izlases vadību – īstais brīdis objektīvam atskatam uz sezonu’10.

Uzreiz jāatzīstas, ka ar treiniņu apjomu raksturojošiem skaitļiem nevarēšu lielīties pavisam attaisnojoša iemesla dēļ – tādu nav. Pagājušajā rudenī nolēmu, ka vienu gadu atpūtīšos no excel tabulas, kurā vairākus gadus pierakstīju savus ikdienas varoņdarbus, un vienkārši centīšos izpildīt treniņplānu. Tas tā, nelielai ego disciplīnai, lai vairāk koncentrētos uz darīšanu, nevis tīksmināšanos par padarīto. Kā rezultātā atkal esmu sailgojusies saprast, cik un ko es īsti izdaru, un ieviesusi elektronisko treniņdienasgrāmatu http://www.funbeat.net.

Sagatavošanās posms pagāja bez īpašiem pārsteigumiem – skriešana, slēpošana, spēka treniņi. Pēc vairāku gadu pauzes piedalījos ziemas orientēšanās sacensībās, LČ stafetē Brikšņa komandas sastāvā, kas gan vienmēr ir vairāk priekam, nevis rezultātam, jo slēpošanas talantu es sevī vēl joprojām neesmu atklājusi.

Kaut kad februārī, sapņojot par zaļām lapām, sauli un nākošo sezonu, iedvesmas mirklī piereģistrēju šo blogu. Bet dažādu iemeslu dēļ iedvesma rakstīt tā arī neparādījās līdz pat vasarai.

Pirmie soļi mežā bez sniega (sajūtas sirreālas) tika sperti martā Bulgārijas nometnē, kuru rīkoja mans Somijas klubs KR. Nometne daļēji tika aizvadīta Eiropas čempionāta treniņkartēs, ar vairākiem patiesi smagiem treniņiem, kurus vēl ilgi atcerēšos.

Aprīļa sākumā paradzētā 10Milas nometne Zviedrijā sniega dēļ vairākkārt tika atcelta, pārcelta, līdz beidzot aprīļa sākumā notika Karlskronā. Manām orientēšanās prasmēm pēc ziemas pārtraukuma Zviedrijas apvidi bija vairāk kā izaicinājums, bet vismaz pārliecinājos, ka fiziskā forma ir pietiekoši laba, lai ar atrāvienu vinnētu vietēja mēroga sacensības.

Maija sākumā pirmās nopietnās sezonas sacensības – 10mila. Man pēdējais etaps. Labs ātrums, bet viena pilnīgi muļķīga kļūda distances vieglākajā daļā, kā rezultātā nejūtos ar savu sniegumu īpaši apmierināta, lai gan par 5 vietām rezultātu uzlaboju. KR komanda 19.v.

Baltijas čempionātā, kas šogad bija ļoti muļķīgā laikā –  tikai nedēļu pirrms Eiropas čempionāta, turklāt tipiski zaļā Igaunijas mežā un turklāt pilnībā par saviem līdzekļiem un bez jebkādas centralizētas braukšānas organizācijas izlases līmenī, lielākā daļa izlases nepiedalījāmies.

Maija beigas / jūnija sākumsEiropas čempionāts kūrortpilsētā Primorsko, Bulgārijā. Viens no 2 sezonas lielajiem mērķiem. Varētu pat teikt, ka lielākais, jo diezgan labi apzinājos, ka bez nometnēm Norvēģijā Pasaules čempionātā Trondheimā nebūsim konkurētspējīgi. Intervijā Andai pirms braukšanas formulēju, ka gribu ieskriet desmitniekā visās distancēs. Vidējā distancē izdevās – 10.v. Un ja nebūtu kļūda uz 1.kp, varēja būt vēl labāk. Garajā distancē arī tuvu merķim – 13.v, lai gan patiesībā tā bija viena no smagākajām distancēm manā mūžā. Sprintā 22.v. un krietni par daudz kļūdu, bet kā pirmā distance tā bija laba iesildīšanās visam čempionātam. Turklāt uz Bulgāriju mums līdzi nebija neviena pārstāvja/trenera, visu darījām un organizējām paši, kas no mums prasīja krietni vairāk enerģijas ieguldīt organizatoriskajā darbā, un līdz ar to kaut ko atņemt sportiskajiem resursiem.

Jūnija beigasJukola. KR laba komanda, Marika M. atkal atgriezusies ierindā. Apvidus ir tehniski sarežģīts un smags. Man atkal pēdējais etaps. Kopumā mums neiet kā plānots – visas meitenes kļūdās sev netipiski daudz, arī es. Distances sākumā skrienu uzmanīgi, bet precīzi, bet garajā etapā nedaudz zaudēju uzmanību, palielinu ātrumu un pilnībā pazaudēju kontaktu ar karti. Vēl joprojām man šī etapa veikšana ir mistērija, jo karte ar manu atmiņu nekādīgi neliekas kopā. Rezultātā 17.vieta.

Jūlija sākums, Kāpa, Latvijas svarīgākās sacensības. Manu veselības nedienu sākums. Jau pirmajā Kāpas dienā stipri sasitu ceļgalu, turklāt  nekādīgi nespēju “iebraukt ” kartē un rezultāts katastrofāls. Otrajā dienā skrienu puskliba, sapampušu ceļgalu, turkkāt vēl joprojām karti līdz galam nesaprotu. Centos, tiešām, centos. Trešajā dienā sadzeros pretsāpju zāles, atrodu sevī gribasspēka rezerves un beidzot noskrienu sevis cienīgi un kopvrtējumā pakāpjos uz 2.v., zaudējot tikai lietuvietei Paužaitei.

Jūlijs paiet cīnoties ar traumām. Pamazām ārstēju ceļgalu – sākumā varu paskriet tikai lēnas 30 minūtes un jūtos visai nožēlojami. Par laimi ceļgala sāpe pēc pāris nedēļām pāriet, bet drīz pēc tam par sevi liek manīt ahileja cīpslas. Pasaules čempionāts nav aiz kalniem, bet es atkal nevaru paskriet. Izmēģinu visu, pat biezpiena&šņabja kompreses, un lēnām lēnām sāpes atkāpjas. Uz čempionātu aizbraucu jau ar gandrīz normāliem ahilejiem, bet ne savā labākajā formā.

Augusts. Čempionātu maratons Norvēģijā. Par pasaules čempionātu jau esmu gana izteikusies šeit pat, tāpēc neatkārtošos. Bet nedaudz rūgta pečgarša ir vēl joprojām. Patīkamāku atgriešanos mājās darīja militārā pasaules čempionāta 2 zelta un viena bronzas medaļa, par ko gan prieks. Īpaši par to, ka pietika spēka un prāta izdarīt to, ko neizdarīju pagājušajā gadā Igaunijā – uzvarēt abas individuālās distances.

Septembris nāk ar nepārtrauktu slimošanu gandrīz mēneša garumā, pa vidu gan paspējot noskriet Somijas čempionātu vidējā distancē un stafetē. Kā arī veiksmīgi izmēģināt spēkus skriešanā – 1okm Nike Riga Run.

Septembra beigās / oktobra sākumā nelielā un draudzīgā pulciņā apciemojam nākošā gada pasaules čempionāta apvidu Francijā un noskrienam Pasaules kausa posmu. Apvidus sākumā mūs atstāj ar vaļā muti, jo nav saprotams, kā tādā var paskriet un vēl kaut ko saprast. Īpaši iespaidīga ir Arith karte, kurā orientēšanās jēdziens tiek pacelts pavisam jaunā līmenī. Pirms pasaules kausa iepriekšējā vakarā Annecy pilsētā tiek organizēts nakts sprints, kas man ir pavisam jauna pieredze, bet tas netraucē tikt pie 1.vietas un pavisam jauna un skaista Petzl luktura. Pasaules kausā garā distance gan nav tik viegls kumosiņš, kļūdas vairāk kā saprašanas, bet toties ir iegūta neatsverama pieredze nākošajam gadam. Un 41.vieta. Pa vidu paspējam vēl uzbraukt mākoņos un papriecāties par Monblānu no pavisam nepieklājīga attāluma.

Oktobris. Mana pirmā 25Manna KR sastāvā, kurā komanda tiek diskvalificēta jau pēc 3. etapa, bet prieka pēc veicot savu priekšpēdējo etapu, es tieku pie sava smagākā potītes izmežģījuma. USG nav iepriecinoša, stipri sastieptas ir visas potītē esošās saites. Iepriecinoši nav arī Epšteina – Barra analīžu rezultāti, kas rada aizdomas, ka šis jocīgais vīruss varētu būt ieperinājies manā ķermenī. Pārākai depresijai neļaujos un pēc 2 nedēļām dodos uz Nākošā gada 10milas nometni un Smalanskavlen. Potītei tas gan nepalīdz, tāpēc šobrīd atkal esmu paņēmusi nelielu domīgu pauzi, kurā vienīgās vērā ņemamās fiziskās aktivitātes ir tibetiešu enerģēteskie vingrojumi (Laura, atceries treniņu Siguldā? -)) un stāvēšana aizvērtām acīm uz vienas kājas.

So long story made short:
Sezonas’10 prieki: mans sniegums Eiropas čempionātā un Pasaules armijas čempionāta zelta medaļas.
Sezonas’10 vilšanās: pasaules čempionāts visādā ziņā: organizācija, izlases situācija, mans sniegums. Nesakārtotie izlases jautājumi. Daudzās traumas.

15. novembris. Pirmdiena. Jūtos labi. Jutīšos vēl labāk nedēļas beigās, kad atkal sākšu trenēties. Turpināšu trenēties, kamēr uzskatīšu, ka varu labāk. Kamēr būs prieks.

Finish. Start

2 Nov

Smålandskavlen stafete Zviedrijā oktobra beigās parasti man (un ne tikai man) ir gada noslēguma sacensības, pēc kurām seko īsāka vai garāka atpūta no sporta, lai tad ar jauniem spēkiem sāktu trenēties nākošajai sezonai. Bet ne vienmēr viss sanāk kā plānots. Šogad mana piespiedu atpūta divu nedēļu garumā sākās jau pēc potītes traumas 25Manna stafetē oktobra sākumā un beidzās pagājušonedēļ, kad kopā ar Kalevan Rasti biedriem ierados Zviedrijā dažas dienas pirms Smålandskavlen, lai saprastu, kas mūs sagaida nākošā gada 10Milā. Tā nu vienlaicīgi šis brauciens bija gan šīs sezonas simbolisks noslēgums, gan jaunās sākums.

Smålandskavlen stafetē mums 7.v. Bija paredzēts, ka skriešu pēdējo 8 km etapu, bet tā kā potīte vēl nav  savā ideālajā stāvoklī un skriešana pa mežu, īpaši jau akmeņainu pamatu, sagādā diezgan sāpīgus brīžus, tad vienojāmies, ka būs labāk, ja skriešu gandrīz 2 km īsāko priekšpēdējo etapu. Bet lelākā problēma galu galā nebija pārvietošanās ātrums, par ko es baidījos, bet kas bija pat diezgan cienījams. Problēma bija – pa kuru laiku skatīties kartē, ja visu laiku jāskatās, kur likt kāju. Tā nu kopā savācās vairākas liekas distancē pavadītas minūtes, kuras tur normālos apstākļos varēja nebūt. Bet citādi viss bija, ir un būs forši, turklāt mums ir plāns un apņemšanās būt labākām nākamgad.