Light of the Night

25 Okt

Humid and dark Baložu forest turned into the warm and welcoming place during Latvian night orienteering championship which was proudly organized by my clubmates of SK Briksnis. Challenging courses, hot tea and cookies at the finish, tasty prizes… Hope that everybody felt welcome, even those who had to test their swimming skills in the cold ditches or find the way back without the light of the headlamp.

I was kind of funny photo reporter that night. Some pictures can be found here.

Thanks to everybody for the great evening!

First Snow and More

13 Okt

There were two first times today.

Day of first snow. It means that winter is just around the corner and there are at least five months of cold and dark ahead. I’m missing summer already.

And first day of orienteering school project. With Rasa and Artūrs we went to Vecpiebalga Secondary school to tell and show what orienteering sport is. So we started orienteering school days, which is part of “Est-O-Lat” orienteering project and includes 8 different schools this autumn. It was quite fun even if it was not always easy with more than 200 children and complete winter outside.

So It Goes

10 Okt

There are races to win, there are races to lose, and then there are races when everything just goes wrong. My first club relay 25Manna as Kalevan Rasti was a case.

It was a sunny Saturday morning when everything seemed to be perfect for good performances. We had a good team and I was supposed to run 24th leg. Even if the competition centre was kind of weird and following competition was not very easy, the terrain promised interesting competition. But sadly this time we didn’t really take part in it – after 3. leg we found out, that we are disqualified. After half an hour the organizers allowed to continue the race what we all did.

I started my leg easy and enjoyed the terrain very much which in the middle part of the course was exactly what I love – fast but tricky. Everything went well until between 5th and 6th controls I sprained my ankle quite badly. After some minutes when the strongest pain was gone I run slowly back to the last control. And so it finished. Painfully.

Now my ankle looks terrible, but hope it will be better after  3 weeks for Smalandskavlen relay and short Tiomila training camp before it. And maybe some rest is what my body really needs.

Hope you had better weekend!

The Old New Things

28 Sep

The show goes on!

Maybe not so much sport lately, but some great things have happened from the around sport part.

Saturday morning sweating as a special guest in Veselības fabrika with fantastic Danchooteek Team . Thanks them!

Wedding of my Briksnis club mate Viģiks – great party, hard dancing. Conclusion – if he is married then everything is right with this world.

Sunday has been celebrated for being probably the last warm day of this year in this part of the world. With 3 ice creams in row while sitting at the sunny lakeside.

And now there is time for some sport again. And for French forest for the first time in my life. Seems strange to me, but it’s true.

Mystery of the Finnish Forest

23 Sep

Pagājušo nedēļas nogali pavadīju Somijas mežos – lija lietus, bija auksts, mežs smags un distances sarežģītas – nu viss kā parasti. Tomēr atgriezos priecīga un pozitīvi uzlādēta, jo man tur ir lielisks klubs, jauki kluba biedri un tagad arī apņemšanās apciemot Joensuu un uzlabot savas orietēšanās un pārvietošanās prasmes šādos apvidos (noderēs arī tālākā nākotnē, ja domājam par pasaules čempionātu 2013.g.).

Somijas čempionāta vidējās distances kvalifikācija sestdienas rītā man sākās agri – ar pirmo minūti savā grupā, tukšu un klusu mežu un galu galā 4. vietu (finālam kvalificējās 13).

Nepagāja ne četras lietainas stundas, kad atkal bija jādodas uz startu. Šoreiz gan distancē viss negāja tik viegli un gludi kā kvalifikācijā, lai gan biju nolēmusi skriet vēl uzmanīgāk, jo zināju, ka mežs būs zaļš un tehniski sarežģīts. Pārsteigums mani gaidīja jau pie pirmā kp, kur satiku pirms sevis diezgan krietnu laiku startējušo kluba biedreni Mariku. Uz manu izbrīnu viņa atbildēja, ka nav varējusi paņemt 2.kp, tāpēc distanci neturpinās. Es sapratu, ka ir jāuzmanās. Precīzi izgāju no kp, šķērsoju purvu, noskrēju gar klinti, redzēju punktu purviņā un tālāk … nesaprotu, kas notika. Mistērija. Pēc pārdesmit soļiem es vairs nezināju, kur atrodos, turpināju ceļu it kā virzienā un nesapratu vairs neko. Tā gāja dārgās minūtes, kurās neveiksmīgi centos saprast, kur precīzi esmu un kur ir mans 2.kp. Pēc kādām 5 min man radās aptuvena nojausma, ka esmu pa tālu un pa kreisi (WTF?), tāpēc nolēmu atpakaļ uz 2.kp nedoties, bet treniņa nolūkā noskriet atlikušo distanci. Treniņa tempā tas lielas problēmas nesagādāja, bet sajūta finišā diezgan dīvaina.

Svētdien pilnīgi citā apvidū norisinājās Somijas čempionāts stafetē, kur par spīti vidējās distances rezultātam man tāpat tika uzticēts pēdējais (3.) etaps Kalevan Rasti 1. komandā. Sākums mums nebija pārāk lidojošs – 1. etaps īsti nesapratās ar karti un rezultātā jau līderēm zaudējām 9 minūtes. Jau tāpati pieminētā Marika otro etapu pieveica lieliski un es varēju mežā doties jau 8.v. Atkal diezgan daudz kļūdījos (žēl, ka mans GPS aparāts īsti labi nedarbojās, būtu interesanti), palaidu garām 2 komandas, bet vienu pamanījos apdzīt, un rezultātā mums 9.v. Medaļa ir, jo Somijas čempionātā apbalvo 10 labākās komandas :) Vēl prieks par to, ka KR džeki vinnēja.

Tagad jāsāk atkārtot franču valoda. A bientôt!

Kartes:

Vidējās kvalifikācija

Vidējās fināls

Stafete

Run for Fun / Nike Riga Run

13 Sep

Tas nu ir noticis! Tagad es zinu, cik laika man vajadzīgs, lai noskrietu 10 km (nu labi, ja precīzi, tad 9,8) – 0:36:37,70.

Vakar Mežaparkā norisinājās visnotaļ jauks pasākums ar nosaukumu Nike Riga Run, kurā ikvienam bija ispējams pārbaudīt savus spēkus 10 km distancē. Uzreiz jāatzīstas, ka šīs bija manas pirmās skriešanas sacensības pa asfaltu, turklāt pirmā reize, kad skrēju uz laiku 10 km, tāpēc viss notiekošais likās vairāk jautri, nekā nopietni. Uz starta stāvot zināju vien to, ka sekošu savām sajūtām un pulkstenim kilometru atzīmēs, jo nebija ne mazākās nojausmas, kādā ātrumā būtu jāskrien un uz kādu rezultātu varu cerēt. Pie apm. 3. kilometra sapratu, ka ļoti komfortabli jūtos, ja kilometru veicu ap 3.35-3.40 – biju atradusi savu optimalo ātrumu. Turklāt priekšā skrienošās Jeļenas Ābeles mugura visu laiku atradās redzamības attālumā. Tā diezgan vienmērīgi veicu apm. 9 km, visu laiku trodoties 2. vietā, sekojot līdzi savam pulkstenim un mēģinot neizlaist no acīm muguru rozā krekliņā. Bet, sākoties pēdējam kilometram, man garām aizlidoja otrās vietas ieguvēja Dace Lina, kura nu bija uzņēmusi tādu tempu, kas man vairs nebija pa spēkam. Tā nu finišēju godpilnajā un pilnīgi negaidītajā 3. vietā (31.v. no visiem 568 dalībniekiem) 33 sek aiz uzvarētājas Jeļenas Ābeles. Man sāk iepatikties! Īpaši tas, ka pēc sacensībām nav jāmazgā dubļaini skriešanas apavi, neviena ķermeņa daļa nav sasista un saskrāpēta, turklāt priekšā vēl šopings Nike veikalā :)

Vienīgi sāpošajam kaklam un iesnām vakardienas skrējiens nepalīdzēja, un veselība šodien nav ar mani. Bet cerams, ka līdz sestdienai ķermenis saņemsies un Somijas čempionātā viss atkal būs lieliski.

Latvian Championship: silver lesson and golden joy

7 Sep

Lietaini saulainā un visādā citādā ziņā ļoti dažādā nedēļas nogale Ventspils pusē nu jau ir vēsture. Taustāmais atlikums no Latvijas čempionāta sportiskās daļas ir viena sudraba medaļa vidējā distancē un zelts stafetē. Netaustāmais – ļoti laba mācību stunda par koncentrēšanos jeb par to, cik maksā iespēja pus minūti atpūsties no kartes un kompasa sistances laikā.

Par vidējo distanci:

kā jau rakstīju, tad mans mērķis bija pilnīgi reāls un izpildāms – no mistakes at comfortable speed. Pirmie divi punkti ideāli, līdz ar to uz trešo jau gribējās ātrumu nedaudz palielināt, bet diez vai tas bija prātīgs lēmums. Rezultāts – neliela, bet muļķīga kļūda uz 3.kp, nedaudz arī uz 6.kp, bet izšķirošais šajā distancē bija 10.kp. Zināju, ka “tuksnesī” vajag uzmanīties, jo kļūdas gadījumā grūti atrast piesaisti – viss tiek vienāds izskatās. Tāpēc nolēmu, ka etapā 9.-10. izmantošu taciņu. Ai, kā nevajadzēja! Likās, ka skrienu pa taciņu, koncentrēšanās atslāba, karti īpaši nelasīju, virzienu nepārbaudīju un rezultātā biju krietni par tālu, nepareizā virzienā un beigās izrādījās, ka tā nemaz nebija taka, pa kuru biju skrējusi… pagāja 4 min kamēr sapratu, aiz kura kalniņa meklēt punktu. Tālāk gan sakoncentrējos un plānu pilnībā realizēju vismaz distances otrajā daļā, par ko arī lielākais prieks. Un vēl prieks par lielisko mācību stundu, kas ir pat vērtīgāka par Latvijas čempionāta zelta medaļu. Rezultāti šeit.

Par stafeti arī prieks – kādu laiku Brikšņa komandai nebija izdevies uzvarēt, un man lieliski noskriet stafeti. Ar koncentrēšanos šoreiz viss bija kārtībā, komandas biedrenes izdarīja labu darbu un es iegāju mežā tikai dažas minūtes aiz Kāpas, Ausekļa un ZVOC komandām. Sabīni redzēju jau uz ceļa uz 2.kp, Kristu apdzinu pie 4.kp, bet Madaru nemaz neredzēju – farsta punkti bija diezgan tālu viens no otra. Rezultātā labs etapa laiks un Briksnim zelts.

Autumn. Mushrooms. Competitions

3 Sep

Rudens nāk ne tikai ar sēnēm, bet arī ar sacensībām.

Pēc čempionātu maratona augustā esmu paspējusi atpūsties, nosvinēt vasaras beigas un ar sportisku iedvesmu sagaidīt rudeni, kas šogad sola daudz interesantu sacensību. Tātad mans sezonas otrā cēliena plāns izskatās apmēram šādi:

4.-5.09 Latvijas čempionāts vidējā distancē un stafetē

18.-19.09 Somijas čempionāts vidējā distancē un stafetē

29.09 – 4.09 Pasaules kausa posms un nometne Francijā

9.10 25manna stafete Zviedrijā

Latvijas čempionāts jau rīt. Vidējā distancē mans mērķis ir noskriet bez kļūdām, pat ja tas nozīmēto skriet 70% no max ātruma, un sajust savu orientēšanās ritmu (nu to pašu slaveno the flow). Stafetē gan jau būs jāuzskrien ātrāk :)

Tiekamies Irbenē!

Taste of Gold. and real food again

19 Aug

Vēl joprojām esmu Norvēģijā, vēl joprojām skrienu pa mežu un vēl joprojām tas man sagādā prieku. Yes!

Pēc pasaules čempionāta stafetes (un noslēguma ballītes) bija tieši viena diena laika, lai izgulētos, nokļūtu no Trondheimas uz Kongsbergu un saņemtos vēl trijiem startiem Pasaules militārajā čempionātā (WMOC). Kongsberga mūs sagaidīja ar lietu, bet lieliskām vakariņām, kuras pēc Trondheimas askēzes šķiet kaut kas ārpus šīs realitātes :)

Čempionāts sākās otrdien ar vidējo distanci, kurā man izdevās atkārtot pagājušā gada panākumu un pārliecinoši izcīnīt zelta medaļu. Apvidus ir vienkāršāks un vieglāk skrienams kā Trondheimā, tāpēc ne fiziski, ne tehniski lielas problēmas man nesagādāja. Protams, arī pasaules čempionāta pieredze palīdz – spriedze startā ir mazāka un sacensību rutīna jau asinīs – atliek tikai ieiet mežā un izdarīt to, ko māku un varu.

Vakardien dienaskārtībā bija neliels treniņš, atpūta un kultūras programma Kongsbergas sudraba raktuvēs. Sudrabu gan neatradām, taču tagad ir skaidrs, ko nozīmē sakrustotie āmuri uz norvēģu kronām.

Šodien back on track – garā distance, kas nemaz tik gara nebija, bet slapja un pielijusi gan. Iesāku labi un ātri, bet uz 4. kp mazliet paskrēju līdzi džekiem, jo likās, ka viņi skrien uz manu punktu, bet izrādījās, ka nē un līdz ar to 1,5 min kļūda. Taču drāma sākās skatītāja punktā, kad dzirdēju, ka zaudēju Yulia Novikovai 24 sekundes.  Labi veicu pēdējo distances daļu un finišā visu izšķīra sekundes. Rezultātā 3 sekundes priekšā krievietei un otrs zelts! Un Mārtiņam bronza. Turklāt abu dienu summā komandu vērtējumā mums, meičām, arī bronza! Būs ko svinēt :)

WOC. Relay. Reality (show)

19 Aug

Jau vairākas dienas ir pagājušas kopš noslēdzošajām cīņām pasaules čempionātā Trondheimā. Ir pilna galva pretrunīgu sajūtu un domu, jo šis čempionāts daudzējādā ziņā ir bijis tāds, no kura kļūdām nākotnē būs daudz jāmācās, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Tas, kas visiem ir skaidrs un kas arī bija sportisko neveiksmju pamatu pamats –  tādā apvidū pirmo reizi skriet pasaules čempionātā ir nežēlīgi. Un bezjēdzīgi. Iedvesma trenēties gan nekur nav zudusi – Francija tiešām uzrunā.

Īsumā par stafeti – gribējās, bet neizdevās pielikt skaistu punktu Norvēģijas izdzīvošanas šovam. Distances bija samērā vienkāršas un ātras, taču nebiju koncentrēšanās augstumos  un mērķi – beidzot noskriet bez kļūdām – neizpildīju. GPS ceļu var apskatīt šeit. Rezultātā mums 17. vieta. Bet prieks par ļooooti interesantajām cīņām par medaļām gan džekiem, gan meičām. Respect to winners!